Bij karsta un svelmaina
diena.
Viens kroplis, viens
invalīds skrandains, bij pakritis
tieši uz trepēm, kur dzīvoja bagāti ļaudis.
Vai tas tikai pagurums
bija? Nē, ātra un noteikta
nāve: tam seja bij balta kā ekrāns un elpa
sen kavējās plaušās.
Viņš gulēja smagi uz
pleciem. Pie nabas, kur izbeidzas
bikses, bij redzama neķītri vāja un zilgani
iebrūna miesa. Tam mute bij vaļā pret
zilgmi ka aka, kā izdzisis krāters, kas bij
līdz šim mūžīgi vēmis tik lāstus un ilgas
pēc laimes.
Uz krūtīm tam gulēja
rokas kā aizgrieztas, ļeganas
virves un netīrās, smirdošās plaukstās kā komiji
skraidīja mušas. Vai santīmus tiecās vēl atrast,
ko guvis tas būtu pirms nāves?
Bars cilvēku stāvēja apkārt un neziņā grozīja
galvas. Viens minēja -- glābšanas auto. -- Fui, --
runāja sievas, -- tas jāved uz pilsētas morgu, lai
uzsķērž. Te
droši kas briesmīgi lipīgs.
-- Ko muldat, -- kāds
ierūcās īgni, -- tas trūkums
un lipīgs mums visiem. -- Tad piegājis
noliecās ātri pār miroņa vīstošo seju.
-- Es zinu šo vīru, -- viņš teica. -- Tas kādreiz pret
Bermontu kāvies. Bet tagad kopš ilgāka laika
bij mūsu naktspatversmes viesis. Es esmu šīs
iestādes sētnieks. --
Un, pašķīris pūli kā
krūmus, viņš aizgāja palīgus meklēt,
ko mirušo aizvest uz morgu. Bars zēnu
tam gāja pa pēdām un vēroja viņu ar cieņu,
kā sēd viņam cepure galvā, cik lielus tas ejot
sper soļus.
Bet līķis? --Tas gulēja tālāk. Tik vājās, tik
kroplīgās
kājas, kas
noņemtas bij tam līdz celiem,
ar ādaiņiem uzbāžņiem galos, tas pacēlis
bija uz augšu pret pūli un bagātiem logiem kā
draudošus lielgabalstobrus. Ko gribēja
viņš
ar to sacīt?
| 
