Viņš gulēja pūlī uz ielas ar pakausī pāršķeltu

                galvu.

Tam spīdēja svārki kā vaski un kājās bij zābaku

                pāris un bikses, kas kādreiz bij jaunas.

Viņš gulēja pūlī. Bij pūlis tam apkārt kā dzīvs

                ērkšķu kronis, ko nesis viņš bij visu mūžu.

Bij acis tam mēmas un tukšas kā izšautas šautenes

                stobri un pelēki vaigi kā bruģis, uz kura

                viņš gulēja miris.

Par velti to gaidīja saimnieks ar vekseli vecu

                kā bēdas tur nomalē tālā un baigā, kur neieiet

                trams pat par naudu un reti kad iemaldās

                auto kā laime šai nomales dzīvē.

Par velti to gaidīja trepes un istaba ceturtā

                stāvā ar gultu tik cietu un liesu kā pats

                viņš un viņa ēdiens.

Par velti -- viņš gulēja miris. Tam apkārt tik cieši

                bij pūlis ka trūkums ap viņa dzīvi

                un nāvi.