Zied ievas Siguldā

Kaist smaržās gaiss kā liesma telpā,

Šķiet seno teiksmu balsis san.

Pie tevis, Gauja, tavā elpā

Man sirdī tāla, man sirdī tāla,

Tāla atbalss skan.

Zied ievas Siguldā,

Zied ievas Siguldā,

Zied ievas Siguldā,

Siguldā, zied Siguldā.

Snauž pilskalns gurdā sapnī liegi,

No zemes dzīlēm skurbums tvan,

Pār Gauju kaisās ziedu sniegi,

Bet sirdī tāla, bet sirdī tāla,

Tāla atbalss skan.

Zied ievas Siguldā…

Mulst prāts, un atvars dzelmes atver,

Un dzīve vēlreiz pamāj man,

Un mani ziedu rokas satver,

Bet sirdī tāla, bet sirdī tāla,

Tāla atbalss skan.

Zied ievas Siguldā…

Ziedonis

Bij’ ziedon’s jauks, kad satikāmies abi,

Es biju zēns, bet Tu vēl meitene,

Tad iedegās mums sirdīs mīlas liesmas,

Viens otru iemīlējām sirsnīgi.

Arvien(u) biežāk satikāmies abi

Zem ievas krūma vēlu vakarā,

Tur lakstīgalas dziesmas skandināja,

Par mīlas teikām stāstīja mums mežs.

Kādēļ, kādēļ tik ātri izgaist mīla,

Kādēļ tik ātri aiziet pavasar’s

Vai tas tamdēļ, ka Tev(im) ticēdama

Kā bērns es iemīlēju sirsnīgi.

Arvien(u) retāk satikāmies abi

Zem ievu krūma vēlu vakarā,

Vairs lakstīgalas dziesmas neskandēja,

Par mīlas teikām nestāstīja mežs.

Nāks ziedon’s jauks, tas rotās kalnus, lejas,

Bet sirdī man vairs nebūs pavasar’s.

Tu biji mana pirmā mīlestība

Uz mūžu paliksi ar’ pēdējā.