Vālodzīte
Līganā āra bērzā,
Vālodzes šūpulītis
Šūpulī ligo lēni,
Dzelteni vālodzēni Līgojas bērza zari,
Zaros skan putnu rīti
Izšūpos dzimtā mala,
Man mazu vālodzīti Skries mana vālodzīte,
Pakalnu klaigātāja
Sauks mani atkal mājās,
Pasaules staigātāju Viss pagājis
Kas var pateikt, kur mēs kādreiz būsim, Kā var zināt, kas reiz notiksies. Kurā pasaules malā mēs reiz kļūsim, Kā tas liktenim labpatiksies. Piedz. Viss pagājis, aizmirsts un zudis, Viss pagājis, aizmirsts un prom. Laiks dzēsis sen pēdas ir visam, Viss pagājis, aizmirsts un prom. Nav pat krusta nekur plašā jūrā, Kur ir grimis vētrā kuģinieks. Jūra klusē, nesaka ne vārda, Ka tās dzīlēs atdus ceļinieks.
Vientuļais ozols
Uz kalna stāv vientuļais ozols Pa pusei jau nokaltis, Par burvīgām ainām viņš stāsta, Ko sendienās redzējis. Zem ozola kuplajiem zariem Kāds pārītis sēdēja, Bij' burvīgais ziedoņa vakars, Sirds krūtīs tiem pukstēja. Ak, meitēn, es mīlēšu tevi, Stalts jauneklis zvērēja, Un daiļās meitenes galva Pie krūtīm tam slīdēja. Ak, meitēn, es mīlēšu tevi, Kamēr vien dzīvošu, Un rītu, kad norietēs saule, Es atkal šurp atnākšu. Tā rītdienas gāja un nāca, Tā pagāja nedēļas, Tā pagāja mēneši, gadi, Bet ozols vēl sēroja. Tā sērās viņš nogrimis gaida Vēl ziedoņā vakarā Pēc senajiem, mīļajiem viesiem, Kas atpakaļ nenāca. Ak, ozol, cik laimīgs tu esi, Kad rudenī lapas tev birst, Tu zini, ka atnāks tev ziedons, Bet manim tas nenāks vairs.
Viena tante teica
man par tevi teica man par tevi arī ko mums tagad klausīt ko mums darīt viena tante teica divas tantes teica tenku pīli tantes palaida pē pē pē pīlīte peld pašu dīķītī vēl pē pē pīlīte pēkšķina pē klausieties ļautiņi kuš pušu pārplīsa css pē pē pīlīte pēkšķiņa čuš ievelc atkal gaisu krūtīs re kur brūtgāns nāk ar brūti tantiņ pūt kā vakar pūti darbs nav grūts bet atbildīgs tu uz slotas kāta tu uz motocikla cauru nakti skrienot vienos priekos tu jau vējam brūte tu jau slotai brūtgāns tādu pīli tantes palaida pē pē pē pīlīte peld pašu dīķītī vēl pē pē pīlīte pēkšķina pē klausieties ļautiņi kuš pušu pārplīsa css pē pē pīlīte pēkšķiņa čuš ievelc atkal gaisu krūtīs re kur brūtgāns nāk ar brūti tantiņ pūt kā vakar pūti darbs nav grūts bet atbildīgs
Vella kalpu dziesma (no kinofilmas Vella kalpi)
Trīs vīri kādreiz bija hei, hei, hei, hei, hei, Kas mierā dzīvoja ... Bet sveši kungi nāca Un zemi postīja, jā Trīs trīs trīs vīri cēlās kaujai Un droši cīnījās No Daugavas līdz Gaujai Par viņiem brīnījās Trallalalalalala... Par vella kalpiem sauca hei, hei, hei, hei, hei Un sodu sprieda tiem ... Bet viņi kungus cirta Ar saviem zobeniem, jā. Trīs trīs trīs jaunavas ar bija, Ko vīri mīlēja, Tās visus priekus, bēdas Ar viņiem dalīja Lallalalalalala... Tā cīnās vella kalpi, hei, hei, hei, hei, hei Pret ļauniem naidniekiem ... Tie negriež ceļu grāfiem Ne svētiem melnsvārčiem, jā. Trīs trīs trīs vīri cēlās kaujai Un droši cīnījās No Daugavas līdz Gaujai Par viņiem brīnījās Trallalalalalalala...
Vēju stundā
Klau, vēja zvans skan vēju stundā Un lapas krīt un apmaldās. Ja esi mans šai vēju stundā, Tad pretim nāc un atsaucies, Dod roku man šai vēju stundā, Mums garām vējš un lapas skries. Stāj vēja zvans un zari kaili, Drīz kritīs sniegs kā sentiments. Ja esi mans šai vēju stundā, Tad pretim nāc un atsaucies, Dod roku man šai vēju stundā, Mums garām vējš un lapas skries. Ja esi mans šai vēju stundā, Tad pretim nāc un atsaucies, Dod roku man šai vēju stundā, Mums garām vējš un lapas skries. Vedēj, pasteidzies
Vedēj, pasteidzies ātri, brauc ātrāk, Brauc ātrāk, jo sauc mana sirds: Mani gaida meitene mīļā, No kuras biju tik ilgi šķirts. Ir rudens, un ārā līst lietus, Līst lietus un skumst mana sirds: Manas dzimtenes meitenes logā Atmirdz uguns, un kāzas tur svin. Vedēj, nesteidzies ātri, brauc lēnāk, Brauc lēnāk, jo nav vairs kurp steigt: Mani aizmirsa meitene mīļā, No kuras biju tik ilgi šķirts. Tu nāksi; kad ārā būs ziema, Būs ziema un sals tava sirds; Bet tad atbilde būs viena: Mana sirds tevi vairs nepazīst!
Vecmāmiņa un Vectētiņš
Vecmāmiņ labā, Dosimies dabā Mēs šajā vakarā! Pasniedz man roku, Ek, tavu joku, Atkal te dur un sāp. Piedz. Pag, lēnām, tikai pamazītēm, Pie joda, kas tad tas? Ģikts kaulos vecos, Sāpe jau plecos, Ai, ai, ai, ai, ai … Vectētiņ, ko tu, Nāc, es vēl protu - Šeiku un ča-ča-ča. Solis pa kreisi, Ek, atkal greizi, Atkal te dur un sāp. Ek, kas par niekiem, Ļausimies priekiem, Lēksim kā jaunībā. Solis pa kreisi, Ek, atkal greizi, Atkal te dur un sāp.
Vecais ratiņš
Sirmās māmiņas istabā naigi Vērpjot ratiņš tik klusiņām rūc. Viegla vēsmiņa atskan tik maigi - Liegus sapnīšus krēslā tik dūc. Un tad atmiņā nāk laiks, pilns cēlu jūtu, Bernu dienas, pirmais skūpsts, kas karsti kvēl. Vecais ratiņ, cik jauki gan būtu Senā jaunībā atgriezties vēl.
Vecā jūrnieka stāsts
Burinieks šūpojas tālumā, Kur aizpeld tad rītausmas bālumā. Uz tāda reiz braucu pats, Kad biju jauns, biju stalts. Piedz. Hei, draugi, vai viļņus tur nedzenā, Vai buras nav piepūstas gredzenā? Kā jaunības dienās vējš tas pats, Kas ceļā šalc. Ir sirdī tas laiks vēl man Jūras vējš dzied sīvs. No draugiem, kad bij` reiz man, Tikai dažs vēl šodien dzīvs. Piedz. Vasara, rudens vai ziema tā, Es pielāpu tīklus nu ciematā Un jūtos kā toreiz vēl, Kad biju jauns, biju stalts. Piedz.
Vardīte
Maza, zaļa vardīte kva, kva, kva, Sēž uz lapas upītē kva, kva, kva, Apkārt ūdensrozes zied kva, kva, kva, Šī par mīlestību dzied kva, kva, kva. Piedz. Kur esi tu, mans mīlulīt, Kur esi tu, mans kurkulīt? Bez tevis man ir bēdīgs prāts Kva, kva, kva, kva. Kur esi tu, mans mīlulīt, Kur esi tu, mans kurkulīt? Pie savas vardes nāc, nāc, nāc Kva, kva, kva, kva. Atpeld mazais vardulēns kva, kva, kva, Velna puika, lāga zēns, kva, kva, kva, Visu algu izdevis, kva, kva, kva, Džinsu bikses nopircis, kva, kva, kva. Piedz. Plezna glāsta plezniņu, kva, kva, kva, Kas par jauku glezniņu, kva, kva, kva. Lai tak veči noskatās, kva, kva, kva, Kā tie jaunie bučojas, kva, kva, kva. Piedz. Varde vardei mugurā, kva, kva, kva, Labi vizināties tā, kva, kva, kva. Spriediet, ļaudis, paši nu, kva, kva, kva, Kur ņemt vardei mašīnu, kva, kva, kva? Piedz.
| 
