Uz bruģa pret greznāko bāru bij ormanim

                kritusi ķēve.

Tā gulēja netīrā sniegā starp nolaistām ilksīm kā

                gultā ar dzeltēnām putām uz lūpām, kā būtu

tā dzērusi alu.

To dauzīja ormanis nikni ar kadiķa pātagas kātu,

                lai celtos tā drīzāki augšup un aizvestu

                kungu uz klubu.

Kungs apkaklē dārgā bij nikns un solījās maksāt

                tik pusi.

Bet ķēve -- tā gulēja smaga kā sievieta vāja pēc

                baudas; tik elpojot cilājās sāni tai slimīgi

                spēji un asi kā zivij žaunas bez ūdens.

Tad ormanis ķērās pie astes un cēla aiz tās kā

                aiz rokas.

Bars sieviešu lamājās apkārt, un pusaudži zviedza

                no prieka,  bet vīrieši padomus deva.

Tik ķēve jau izlaida garu, kas sasala nelielā peļķē

                uz bruģa pie dziestošām nāsīm.

Un pienācis kārtībnieks teica, lai steidzoties labāk

                pēc mašas un ratiem, kur novietot maitu.

Tad, uzbļāvis pilsoņiem izklīst, viņš atgriezās

                svinīgs uz stūra.

Uz bruģa pret greznāko bāru bij ormanim kritusi

                ķēve.